Viens vesels

     Mēs katrs esam atšķirīgi, ne tikai izskata ziņā, bet arī mūsu intereses, uztvere, patika/ nepatika utt. Atšķiras ,ja ne lielos mērogos, tad nelielās niansēs noteikti.

      Kāds nodarbojas ar jogu, cits pievēršas veselīgai ēšanai, vēl kāds meditē vai nodarbojas ar garīgu prakšu izzināšanu vai vienkārši sporto. Tā varētu turpināt un turpināt..Bet galvenais, ka mērķis ir viens: sakārtot sevi un savu veselību. Vislabākajā scenārijā cilvēks domā par vairākiem šeit minētiem punktiem: gan par to kas nonāk viņa organismā caur muti(par ļaunu nenāk arī pie reizes padomāt, kas mūsos nonāk caur ādu un elpošanas orgāniem), kādu informāciju cilvēks uzņem ikdienā, kādus vingrinājumus pilda sava fiziskā un garīgā stāvokļa uzlabošanai.

​

        Ar to es nedomāju, ka kāds ir nepilnīgs, bet gan to ,ka vienmēr mēs varam censties dzīvot lielākā līdzsvarā ar sevi un apkārtējo pasauli. Tas ne vienmēr izdodas, tas nav viegli un ir jāpieliek pūles ,lai kaut ko mainītu un sasniegtu.

​

         Kas ir labāks 1. Klases skolnieks jeb 12. Klases skolnieks?  Neviens ne otrs. 1 klases skolnieks vienkārši pagaidām iet tikai pirmajā klasē, bet kaut kad ies arī 12.kl. un vēlāk iespējams turpinās izglītoties, augstskolā, maģistratūrā, doktorantūrā.. toties 12.kl skolnieks varbūt neturpinās mācīties kādu laiku vispār. Ar to es vēlos pateikt, ka neviens nav labāks vai sliktāks, tāpēc ,ka pagaidām atrodas tur kur atrodas. Mūsu izvēle un rīcība nosaka, kur mēs atradīsimies rīt. Mums piemīt brīvā griba, ja tādas nebūtu , tad šai eksistencei nebūtu jēgas.  Mēs varam izvēlēties vai rūpēties par mūsu ķermeni un garu vai nē, bet mums ir jāsaprot, ka tad ,kad mēs būsim slimi, tad pie tā neviens cits izņemot mūs pašus nebūs vainīgs..ne kaimiņš, ne šī valsts ,ne laika apstākļi.

​

       Katram no mums ir dots  VESELĪBAS  starta kapitāls. Kādam tas ir 100 vienības, kādam 1000. Kāds izcīna lielas cīņās ar savu veselību , nepadodas, meklē un atrod iespējas šo kapitālu palielināt un beigās beidz savu dzīvi ar 10000 vienībām, vienkārši dodoties pie miera.. aizmiegot, kā Anna Brigadere, pēc skaisti pavadītas pēdējās Jāņu nakts. Bet kāds ,kam jau sākumā dots daudz , ilgi var nerūpēties par savu veselību un dzīvot diezgan labi, līdz kādā brīdī limits ir izsmelts un iespējams, ka pēdējie savas dzīves gadi jāpavada mokoties uz gultas. 

​

Pamanāmākais veselības rādītājs ir mūsu fiziskais ķermenis-ārējais izskats. Iekšējam stāvokli , man šķiet ir vēl lielāka nozīme, bet par visu pēc kārtas.  Sākumā mēs visi jūtamies samērā spēcīgi, izskatāmies labi, mums ir veselīgi mati, zobi, nagi, āda.. utt., bet ar laiku tas viss sāk mūs pievilt. Jo vairāk esam izsmēluši savas rezerves, jo ātrāk novecojam arī vizuāli. Tad lēnam cilvēki sāk meklēt dažādus veidus ,kā to apturēt- lietojot pretnovecošanas krēmus, balinot zobus, izmēģinot dažādas diētas, veicot dažādas mūsu gadsimta piedāvātas skaistumkopšanas inovācijas  utt. visu lai apturētu šo procesu. Vislabākajā scenārijā, izdodas izmainīt savus ēšanas un domāšanas paradumus, tad mazāk līdzekļu jātērē parējām minētajām lietām. Sliktākajā scenārijā un tanī gadījumā, ja nav neierobežoti līdzekļi ko atvēlēt sava izskata kopšanai, mēs ātri vien varam redzēt, kur esam kļūdījušies attiecībā pret savu ķermeni. Un labi , ja tas ir tikai izskats, nevis lielas iekšējas veselības problēmas. Īsumā- ja mums nepatīk kā izskatāmies, šeit es nedomāju, dabas dotu galvas, acu, vai ķermeņa formu, bet gan to ārējā izskata stāvokli, par kura izskatu  esam atbildīgi tikai un vienīgi mēs paši- ir laiks sākt kaut ko darīt!:) 

​

        Mani ļoti iedvesmo atveseļošanās stāsti ,it īpaši tie kuros ārsti  nedod gandrīz nekādu cerību. Nav gluži tā, ka tikko cilvēks ar savu pozitīvo pieredzi vēlas dalīties virtuālajā telpā, tā viņš alkst slavas utt., es domāju ,ka liela daļa no šiem cilvēkiem, vienkārši vēlas dalīties ar labo, ar to ,ka ir iespējams neiespējamais, lai palīdzētu citiem.

Lai gan es neesmu izdziedinājusi sevi no kādas neārstējamas slimības, mana dzīves kvalitāte ir kā diena pret nakti , ar to kā bija pirms tam. Kad somā vienmēr līdzi bija zāļu iepakojumi dažādām sāpēm, kad Epikūra teiktais: ''Ka bauda ir sāpju neesamība'' tika izprasts līdz pēdējai šūnai, kad regulāri bija ''jāizlaiž '' dzīve slimošanas dēļ. Tas bija grūts ceļš iesākumā , bet tas bija katra soļa vērts, jo aiztaupīja maniem bērniem visas tās ciešanas ko man nācās bērnībā piedzīvot nepārtraukti slimojot, jo viņi ir veseli.

​

                                 Tikai Vēlēšanās, gribasspēks pacietība un uz priekšu!:)