Viens vesels

·        Parastais sāls

·        Šis sāls parasti ir ļoti rafinēts, jo tas tiek iegūs no zemes, un to nepieciešams attīrīt no netīrumiem, piejaukumiem..

·        ​

·        Jūras sāls

·        Šis sāls tiek iegūts, iztvaicējot jūras ūdeni. Tāpat kā galda sāls, tas ir pārsvarā nātrija hlorīds.  Bet atkarībā no iegūšanas vietas , tas var saturēt arī tādus minerālus kā; kālijs, cinks un dzelzs. Ņemot vēra okeānu piesārņojumu tas var saturēt arī smagos metālus kā , piemēram, svinu, kā arī nelielas plastmasas daļiņas. Atšķirība no galda sāls, tas bieži var palikt rupjos gabalos,(kad ir pievienots ēdienam) jo tik viegli nesadalās.

·        ​

·        Himalaju sāls

·        Tas tiek iegūts Pakistānā, no Khewra Salt Mine, kas ir otra lielākā sāls raktuve pasaulē.

·        Tas bieži satur paliekas no dzelzs oksīda( rūsas), kas tam piedod rožu krāsu. Tas satur arī nelielas daļas no kalcija, dzelzs, kālija, magnija un tam ir mazāks nātrija saturs nekā garla sālim. Dažos avotos  gan minēts, ka Himalaju sāls satur pat 84 mikroelementus. Neesmu ķīmiķis un nevaru to pāradīt, bet garšas ziņā es izvēlos lietot šo sāli.

Cukurs

Par cukuru, jau lielākoties visiem ir savs priekštats. Kads to lieto un nedomā par to  un kāds to cenšas nelietot vai nelieto vispār. Lūk daži no iespējamiem cukura veidiem:

1. Baltais

2. Brūnais

3. Kokosriekstu cukurs

4. Muskovado cukurs

Cukurus var sadalīt vēl sīkāk un katram no tiem ir savas nianses. Cukurs sastopams daudzos augos, bet lielākoties to iegūst no cukrniedrēm  vai cukurbietēm.

Galvenais ,kam vajadzetu pievērst uzmanību ,ja tomēr lietojam cukuru uzturā, ir tas vai tas ir vai nav rafinēts. Kas īsumā ir ķimisks process kura laikā, no cukura tiek attīrīti netīrumi / piemaisījumi , bet līdz ar to arī tā vērtīgās vielas. Ieteikums tomēr baltā cukura vietā izvēlēties brūno. Tikai jāpievērš uzmanību tam , vai uz iepakojuma nav norādīs, ka tas ir rafinēts baltais cukurs ,kam vienkārši krāsas dēļ pievienota melase. Piemēram, Muscovado cukurs dabiski satur melasi, un nav rafinēts, tam gan ir tāda tekstūra kā kinētiskām smiltīm(tiem ,kas ar tām saskārušies:).  

Vēl maz rafinēti cukuri ir Demrera un Turbinado. 

Kokosriekstu cukurs pareizak kokosriestu palmu cukurs, satur tik pat daudz kaloriju un ogļhidratu kā niedru cukurs, Viena lieta ,kas ir at šķirīga ir ka tas satur 70-79% saharozi, un 3-9% fruktozi un glikozi , atšķīrībā no niedru cukura ,kas satur 50% fruktozi. Un tam ir zems glikēmiskais indekss*

​

 Glikēmiskais indekss parāda, kādā mērā katrs ogļhidrātus saturošais produkts kāpina cukura līmeni asinīs un stimulē insulīna produkciju.​*

​

​

Hylitols no grieķu valodas Hylo- ''koksne'' un ''itol'' cukura alkohols

Tas ir saldinātājs ,ko iegūst no bērziem (ja nācis no Somijas tad būs šis variants), un no kukurūzas. Īsumā Xylitol ir cukura alkahols, kam piemīt kristāliska, granulēta struktūra ar saldumu kā cukuram. Tas dabiski atrodams augos un dārzeņos, un to ražo cilvēka ķermenis.

Tas sāktnēji tika lietots kā alteratīva cukuram attiecībā 1:1. Tam nav nekāda ietekme uz cukura daudzumu asinīs un insulīnu. Turklat tam ir 40% mazak kaloriju nekā cukurā. 

Viens no lielakajiem hylitola plusiem ir tā ''sadarbība'' ar baktērijām'. Baktērijas to nespēj fermentēt, līdz ar to  tās nevar to izmantot savos vielmaiņas procesos, vairoties un ražot savu blakus produktu -kaitīgās skābes. Otrs aspekts ir ,ka tam piemīt spēja neļaut baktērijām pielipt šunu apvalkam( to tām vajag izdarīt lai vairotos). Tā kā šī ir laba alternatīva cukuram. Tikai tas nav ieteicams bērniem līdz 3 gadu vecumam un dzīvniekiem to ari nedrīkst dot(labāk jau mājas mīliļus virpār ar cukuru saturošiem produktiem nebarot, tāpat kā sevi:)

​

Stēvija

Stēvija ir daudzgadīgs asteru dzimtas augs, savvaļā tas ir sastopams vienīgi  Brazīlijā un Paragvajā, bet izaudzēt to iespējams arī citur. Pēc izskata tas ļoti atgādina piparmētru. Stēvija ir aptuveni 300 reizes saldāka par cukuru, bet nesatur kalorijas. Līdzās šai funkcijai stēvija arī stiprina imūnsistēmu, uzlabo gremošanu, normalizē asinsriti un ir ieteicama arī cilvēkiem ar lieko svaru. Turklāt – tā ir pilnībā dabīga. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj piedāvāt dažādus stēvijas izstrādājumus: sausās lapas, pulveri, sīrupu un tabletes, kas piemērotas dzērienu saldināšanai, ēdiena gatavošanai un konservēšanai.

Ir cilvēki ,kam stēvija garšo, bet es ietilpstu to cilvēku , grupā, kam tā galīgi neiet pie sirds. Tieši pretēji tāds salduma daudzums un garša mani šķebina . Bet katrs vērtējiet pēc savām sajūtām:)

Derēs tiem ,kas ievēro diētu*

​

Dateļu, agaves, kļauvu, rīsu utt. sīrupi

Lielākā daļa šo sīrupu satur daudz glikozi un nederēs ja vēlaties notievēt vai vienkārši izvairaties no cukura patēriņa savā ikdienā.

Ja man jāizvelas kāds garšīgs saldinatājs , tad mana topa augšgalā atrodas xylitols un  datļu sīrups, nevis tāpēc ,ka tam nebūtu kalorijas, bet gan tapēc ,ka tas nesatur neko citu kā dateles un ūdeni un garšo debešķīgi:) Nevajag ,jau aizrauties ar to, bet ja kādreiz rodas vēlēšanās pēc kā salda, tad izvēlos šo. Starpcitu ''dabas stacijā'' pieejams ekoloģiski tīrs 874ml iepakojumā.

​

Agaves sīrups

Vai agaves nektārs ir dabisks saldinātajs,kas pēc konsistneces līdzīgs medum. To var iegūt no dažadiem agaves auga veidiem. No agaves gatavo arī tekilu. Katrā ziņā, pēc tam ,kad no šī auga tiek beidzot iegūts sīrups, tas ir zaudējis daudz savu labo īpašību. Lai gan agaves sīrupam ir zems GI* ,jo tas satur maz glikozi , bet daudz fruktozi (85%,kas ir vairak nekā parsatajam baltajam cukuram). Lai gan tas varētu šķist labi, ir viens BET. Katra mūsu ķermeņa sūna spēj sašķēlt glikozi, bet tikai aknas var pārstrādāt fruktozi. Tas savukart var pasliktināt vielmaiņu. Tāpēc,ja lietojat agaves sīrupu , tad labāk dariet to ar mēru,kā ar visam lietam:)!

​

Glikēmiskais indekss*