Muguras sāpēs
Mugura un ar to saistītās problēmas ir lieta, par kuru varētu sarakstīt nelielu grāmatu. Vismaz par savu pieredzi šinī jautājumā.
Tas viss sākās jau diezgan pasen. Pirmo reizi šķiet tad, kad pēc vidusskolas mācījos RDMV, vienu dienu ejot uz skolu sapratu ,ka nespēju vairs normāli paiet, mugura bija ļoti savilkta. Es un visi pārējie , protams, domājām, ka tie ir tikai muskuļi un kam negadās tos pārpūlēt. Iespējams, ka tad tie arī bija tikai muskuļi, kas to vairs var pateikt. Tā nu šādas epizodes gadījās šad tad, bet ne pārāk bieži, turpmāko pāris gadu laikā. Tā kā ne vienmēr ir paticis sportot, un kustēties, tad es teiktu ,ka man bija fiziski aktīvs dzīves veids, gāju skriet, trenējos trenažieru zālē, peldēju, braucu ar riteni, apmeklēju jogu, ci gun, un domāju, ka tas ir pietiekami daudz ,lai mans fiziskais ķermenis justos samērā labi. Taču sāpēs sāka palikt arvien intensīvākas, it īpaši sēžot lekcijās, kad vienā pozā jāpavada vismaz 1,5h. Sāpēja vēders, likās ,ka sāp sieviešu orgāni, bet ar to viss bija kārtībā.
Tad nu es sāku iet pie fizioterapeitiem, manuālā terapeita- pat profesora, vertobreloga. Neviens neko īsti man nepateica. Bija varbūt citas lietas, ko viņi nosecināja, kas noderēja, bet attiecībā par muguru nekādu izmaiņu.
Tad beidzot ,kad vairs nevarēju pat normāli paiet, kā tikai turoties pie sienām. Devos pie vertobreloga( man ir īpaši žēl ,ka neatceros viņas vārdu, bet domāju vajadzība gadījumā atrastu savā ARS pacientu kartē). Lieki piebilst ,ka kamēr no uzgaidāmās vietas mēģināju nokļūt līdz kabineta durvīm, kad tas atvērās, mani mēģināja apsteigt kāds vīrietis, lai būtu pirmais..''džentelmeņu ''netrūkst:)..tā nu es beidzot iekļuvu kabinetā , turoties pie sienām. Viņa mani izjautā, apskata un paziņo:''jums ir vājas saites''..es viņai jautāju, kā man tagad dzīvot, es taču nevaru normāli paiet, apsēsties utt. vai tas tiešam ir tikai vāju saišu dēļ? Tādu īstu atbildi tā arī nesagaidu. Viņa izraksta man kaut kādas zāles, bet es neliekos mierā, jautāju lai aizsūta mani uz mag. rezonansi. Viņa sāk man pārmest, kam tev tas vajadzīgs , būs tāpat jāmaksā utt. bet beigās ,burkšķot, uzraksta nosūtījumu. Tad kaut kā nokļūstu lejā turpat ARS magnētiskās rezonanses centrā/ kabinetā . Un jautāju ,kad var ātrākais veikt šo izmeklējumu - atbilde pēc mēneša. Es saprotu, ka nespēšu tā mēnesi dzīvot. Lūdzu ,vai nav citu variantu? Paldies, laipnajiem darbiniekiem, kas mani todien pieņēma. Gulēju un gaidīju, kad būs brīdis starp pacientiem, lai veiktu mag. rezonansi.
Protams, saprotu, ka neesmu nekāds mugurkaula ārsts un man jāatrod kāds ,kurš tomēr kaut ko saprot un jācer ,ka viņš/ viņa nenorakstīs manu nespēju pārvietoties tikai uz vājam saitēm. Tā man viens tuvs cilvēks painteresējas un iegūst kāda mugurkaula ķirurga kontaktus, paldies par to. Egīls Strauss tā viņu sauc gan toreiz, gan tagad . Lai gan viņš vienmēr kavē, jo nāk uz praksi pēc operācijām, vērts viņu ir gaidīt. Izdara pāris savas pārbaudes, sazvana Arsu sarunā manas mag. rez. rezultātus ātrāk. Precīzi nosaka diagnozi diska trūce, samērā liela. Un lai gan ķirurgs, tomēr iesaka vēl pamēģināt kaut ko darīt lietas labā, kā pēdējo atstājot operāciju. Blokāde, pēc tam ,ja tas palīdz tad vingrošana. Prieks arī par to ,ka viņš kādu laiku mācījies kopā arī ar Lulu Vilmi, līdz ar to uz manu muguras problēmu spēj palūkoties mazliet dziļāk. Blokāde dara brīnumus un spēju atkal iztaisnot muguru un pārvietoties. Tad nu izdaru sev lāča pakalpojumu un izlemju pabeigt bakalaura darbu, pastaipu grāmatu kaudzes, pastresoju par biznesu, ko ar bijušo vīru centāmies uzsākt. Un gatavs - operācija.
Otrreiz ko tādu nevēlos piedzīvot. Mēnesis gultā, ar īsām kājās stāvēšanas pauzēm .Ilgi nevar ne palasīt, ne ko paskatīties , atliek tikai pārdomāt dzīvi un meditēt. Atradu sevī ari atbildes uz dažiem jautājumiem un sapratu, ka iespējams tas nav slikti, apjaust kuri ir tie cilvēki ,kam tiešam rūp mana eksistence:) ..
Tikko sāku kustēties tā, sāku arī vingrot. Devos pie fizioterapeita, viņa parādīja man piemērotus vingrinājumus, un tā es cītīgi tos pildīju. Esmu apņēmīga šinī ziņā. Man patīk vingrot, varbūt ne gluži stundu , bet patīk.. Tad sekoja grūtniecība, ķeizargrieziens, bērniņš labi pieņēmās svarā un jau 3 mēnešos svēra 7,5 kg. Cilāju, nēsāju un vienu dienu .viss..atkal nevaru pakustēties.. rezonanse, konsultācija.. aizliegums ņemt rokās kaut ko smagāku par 3 kg...bērniņš svēra vairāk. Grūtākais brīdis manā mūžā. Nevaru ne naktīs paņemt un, pabarot viņu, ne iziet āra, ne pacelt augša..jūtos bezspēcīga. Vīram tanī brīdī bija 3 mēnešu komandējums, ko nevarēja atcelt, nezaudējot darbu(krīzes laiks un darbs bija vērtība).Lūdzu palīdzību radiem, draugiem..kāds arī atnāca, kāds neatnāca... Paldies, Anda un Elīna. Bet ar to neiztiku. Nolīgu divas auklītes, ja nu viena netiek, lai ir otra, jo zināju, ka, bez palīdzības nevaru pat bērnu pabarot, vai dibenu viņam nomazgāt. Paldies jaukajam Kārļa auklītēm!..
Tā nu es sēžu un domāju, ka nevaru atļauties vēl vienu operāciju. Sāku meklēt alternatīvas iespējas. Nonācu līdz osteopātam. Nekad pirms tam neviens man neko tādu nebija ieteicis. Drošības pēc aizgāju pie 3 no viņiem. Divi noteica man vienādu diagnozi,cēloni manai diska trūcei. Tā nu reizi gada, divos aizeju pie kāda no viņiem un pārliecinos, ka viss ir kartība. Ļoti žēl, ka ātrāk par to neuzzināju.
Turpinot šo stāstu, pēc 4 gadiem, jaunajā darba vietā, uzgriežu riņķi ar kolēģēm, un viss ..nākošā rītā no gultas izkāpt vairs nevaru,2-3 nedēļas guļu mājas, aizeju uz magn. rezonansi. Atkal trūce. Pārņem dusmas uz sevi, ka tik muļķīgi viss sanācis, zināju, ka nedrīkstu skriet, bet neiedomājos par riņķa griešanu. Pārņem milzīgs izmisums, atkal būs operācija, atkal mēnesis gultā, pēc tam pus gads kamēr sajutos tik labi ,kā pirms tam. Pie osteopāta varu tikt tikai pēc diviem mēnešiem – tās rindas vienmēr tik garas. Tad kā ar visu , sāku meklēt alternatīvas iespējas. Pie sevis ,galvā ,pārcilāju visu informāciju ,ko esmu dzirdējusi, lasījusi. Atceros, ka brālēns stāstīja par savu sirds operāciju, kas veikta, izdarot nelielu iegriezumu cirksnī. Tad aizdomājos, par meniska operācijām, ko arī veic tieši tāpat, ar kameras palīdzību, arī apendicītu var izgriezt, neatgriežot vēderu kā kādreiz. Kāpēc ko tādu nevar veikt mugurai? Latvijā , to darot, tikai ''šarlatāni'' tā man saka, ķirurgs. Neatrodu pat šo ''šarlatānu''..Tā turpinu meklēt ,līdz atrodu klīniku Horvātijā. To pašu var veikt arī Vācijā, ASV, un Indijā, izņemot Indiju visur cenas astronomiskas. Tad konsultējos ar ķirurgu klīnikā, veicu visus nepieciešamos izmeklējumos šeit pat Latvijā, un aizsūtu viņiem rezultātus. Operāciju viņi var piedāvāt un papildus vēl piepildīt disku ar kaut kādu masu, nevēlos samelot, jo precīzi neatceros. Dodot turp , vietējā anestēzija, neliels iegriezums, ievadīta kamera, tiek veikta operācija un pēc pāris stundām atpakaļ viesnīcā. Ārsts gan saka, ka varu lidot jau nākošā dienā, bet es drošības pēc pagaidu 3. Mājās saudzīgs režīms mēneša garumā, bet varu kustēties, pārvietoties, apsēsties uz brīdi. Kāpēc es par to stāstu?
Daru to tāpēc, ka vēlos cilvēkiem pateikt, ka gandrīz vienmēr pastāv alternatīva iespēja. Pat ja citi saka, ka tā nav. Galvenais ir nepadoties un meklēt. Ir pagājuši 3 gadi kopš šī operācijas, pa vidu grūtniecība, dabiskas dzemdības un šoreiz es varu nēsāt pati savu bērniņu. Es nezinu, kā būs nākotnē ar manu muguru, bet es visu laiku interesējos un meklēju visādas iespējas, neskaitot vingrošanu, ko katru dienu daru. Es , protams, ceru, ka vairs nekas tāds nenotiks, bet es nevaru paredzēt nākotni un iespējamas traumas. Bet ja, tā tomēr notiks, tad es zināšu, kur vērsties un ko darīt.
Stāstam ir ari padziļinātā puse. Šī puse runā , par to ,ka nekas jau nenotiek nejauši, un atrauti no mūsu emocionālā un psiholoģiskā stāvokļa. Abas reizes, kad driska trūce mani noveda līdz operāciju galdam, bija tieši tās reizes, kad man dzīvē saskaros ar milzīgu stresu un bija sajūta, ka visa kā ir par daudz un es vienkārši ar to netieku galā. Mana mugura to atrisināja, ''piespieda'' atpūsties, liekot man gulēt gultā. Jo kā teicis V. Siņeļņikovs : ''mugura tas ir dzīves balsta simbols. Problēmas ar mugurkaulu simbolizē , balsta un atbalsta trūkumu dzīvē. Jūs uztverat dzīvi ,kā nastu ,kas nav pa spēkam, kā pastāvīgu dzīves smagumu paciešanu''. Tāpēc, parādoties problēmām, vispirms jācenšas atrast to cēloni, visos plānos, jo ja nekas nemainīsies tā pati problēma atkārtosies.
Cilvēkiem ar muguras problēmām varu ieteikt:
1. Osteopātu
2. Labu fizioterapeitu
3. Kiropraktiķi
4. Kineziologu
5. Un atrast sevī gribasspēku vingrot katru dienu, jo mēnesis divi, neko neatrisinās.
6. Atrast sev piemērotāko veidu kā atbrīvoties no ikdienas stresa, kas noderēs ne tikai muguras problēmām , bet visam ķermenim.