Starp mums meitenēm runājot
Mūsdienu gadsimts un tā tendences..kad mēs lēnam sākam aizmirst ,ka esam sievietes.
Mums stāsta un rāda ,ka mūsdienīgai sievietei ir vajadzīgs viss tas pats ,kas vīrietim, veiksmīga karjera, māja, mašīna, nopietni treniņi sporta zālē..utt. Feminisma kustība ir izdarījusi ,gan savu labo, gan slikto darbu. Tu nevari vairs atļauties būt tikai sieviete..sieva..māte, tev ir jāizdara vēl visi vīriešu darbi..
Bērnībā es uzvedos diezgan puiciski un darīju visu to ko parasti dara zēni: rāpos kokos, būvēju mājas mežā, taisīju zobenus–māls noteikti nav pateicīgākais materiāls šādai lietai:). Mamma droši vien , nosirmoja redzot kā es 3 gadu vecumā rāpos pār balkonu līvānu mājā..un vēl piebildu: ''neuztraucies mam, es jau sen tā daru''. Man noteikti vajadzēja riteni ar bomi, nevis tādu ''kā meitenēm'' .Apzināta vecumā, kad drēbes vairs nelika vilkt mamma ,svārkus uz skolu es pirmo reizi uzvilku tikai 7 vai 8 klasē, un tas bija tāds rets izņēmums. Bet laiks gāja, es meklēju , es centos , es sāku saprast,ka es esmu pietiekami laba arī kā sieviete, ka man nav jācenšas pierādīt,ka varu to pašu ko vīrieši, ka man nevajag žilbinošu karjeru, bet gan mēģināt samazināt sava ego lielumu dalot tā telpu ar citiem .
Ja reiz es šoreiz esmu piedzimusi kā sieviete, tad tam ir nozīme, tad tāda ir bijusi mana izvēle un man ar to ir jāsadzīvo ( https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/filozofija-psihologija-reigija/ezoterika-austrumu-filozofija/dveselu-celojums-dzive-starp-dzivem.html ) un jācenšas no tās iegūt vislabāko, iespējamo rezultātu.
Nav nejaušību..sāpīgas(tādas ,kad gribas aizrāpot un izlēkt pa logu) mēnešreizes, visādas ginekoloģiskas problēmas , paniskas bailes no dzemdībām utt. Kaut kas nav kārtībā ar mūsu sievišķo daļu, ja piedzīvojam šīs lietas. Lai gan iesākumā daļēji palīdzēja, kādas dakteres ieteikums, ka lai atvieglotu mēnešreižu sāpes, nevajag pāris dienas pirms un to laikā lietot aukstus produktus, dzērienus..Bet pilnībā tas problēmu neatrisina, tāpat ka ibumetin tablete, spēj novērst tikai sāpēs , kas ir tikai sekas nevis cēlonis.
Tā pamazām saku meklēt sevi..un sievieti sevī. Grāmatas, kursi, retrīti, pārdomas. Starp citu ,Intas Blūmas grāmata'' Latvietes Karma'' ir labs sākums šādam ceļam. Svarīgs bija brīdis ,kad sapratu un piedevu savam tētim(vecāku šķiršanās un viņa vainošana, bet ko gan 16 gados citu no manis varēja gaidīt:), tas pilnībā mainīja manas attiecības ar pretējo dzimumu. Labs atspēriena punkts bija apziņa ,ka spēju pārvarēt neizsakāmas bailes un kļūt par mammu. Tas bija apzināts un plānots process. Tagad gan uz to atskatoties, saprotu, ka nebiju aizrakusies līdz pašai problēmas saknei, jo bailes bija vienkārši pabīdītas malā nevis izprastas. Tāpēc bērniņam vēderā nebija vietas, lai apgrieztos un viss beidzas ar ķeizargriezienu. Savukārt vēl pēc pāris gadiem, es tiku ar sevi skaidrībā un atbrīvojos no mammas dzemdību bailēm(viņai ar mani bija traumatiska pieredze, un viņa man jau no sākt gala ieteica taisīt ķeizargriezienu). Un otrais bērniņš piedzima ģimenes dzemdībās, mājās baseinā.
Es domāju, ka vēl man ir šis tas ar ko sevī strādāt šinī ziņā, jo dzīve ir viena liela skola, kurā atzīmes mums neviens neliek, bet mēs tās sajūtam paši, atkarībā no izdarītām izvēlēm, padarītiem vai nepadarītiem darbiem.
Toties ginekoloģisku problēmu man vairs nav, no dažām nepatīkamāka problēma ,kas man vienu periodu mocīja tiku vaļā ar laba homeopāta un situācijas analīzes palīdzību. Laba grāmata jebkuras slimības izprašanai ir Valērija Siņeļņikova - ''Izproti savu slimību'', ta ir viena no pirmajām viņa grāmatām , pirms viņš kļuva par ''guru''..tā kā bez šamanisma pieskaņas. Starp citu par šo grāmatu netīšam dzirdēju slimnīcā ,kad biju stāvoklī..kaut kur netālu sarunājas ārsts ar māsiņu un es ar lielu interesi klausījos un pēc tam aizgāju un nopirku to. Ari Lulei Vilmai ir grāmatu sērija par Piedošanu sev. Savos padsmit gados izlasīju tās visas, bet domāju, ka līdz galam tās vēl nesapratu. Ikdienas steigā vieglāk gan ieskatīties V. S. grāmatā un atrast vajadzīgo. Jā, man patīk lasīt..mājas jau izskatās pēc bibliotēkas. Neko sliktu es tur nesaskatu ,jo es fiziski nevaru satikt visus tos cilvēkus ,grāmatu autorus, kas dalījušies ar savu pieredzi un zināšanām. Un nav teikts, ka sēžot Himalaju kalnos un meditējot es to visu uzzināšu. Tāpēc priecājos, par tiem, kam tas izdodas. Un iespējams, kad vairs nebūšu ''tik ļoti atbildīga par cilvēkiem ko pieradināju un radīju'' es ari kaut kur došos, vēl dziļākos sevis meklējumos. Bet pagaidām, mēģinu būt sieviete, sieva, mamma.
Atgriežoties pie sievišķīgās daļas. Ir jābūt domai, vēlmei un darbībai, lai kaut kas mainītos mūsos. Es vēlos būt sieviete tā vārda tiešākajā nozīmē. Dot un dalīties, just un paust savas emocijas, izaudzināt, gan paši sevi un citu dzīvo būtņu mīlēt spējīgus bērnus, atļauties būt ''vājai'' blakus savam vīrietim. Vienkārši atļauties būt sievietei.
Iesākuma vienkārši uzvelciet kleitu un ļaujieties tās sievišķajai enerģijai un tad uz priekšu atrast sievieti sevī!:)Lai jums veicas!
